Aizvērt
Pēdējo gadu laikā ir būtiski mainīti normatīvie akti, kas regulē noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu. Par to daudz diskutēts, šobrīd arī veidojas tiesu prakse, lemjot par mantas arestu un vēlāk līdzekļu konfiskāciju. Normas tulko un piemēro arī tiesībsargājošās institūcijas, tāpēc ir svarīgi šo praksi analizēt un diskutēt par iespējamajām problēmām ar normu piemērošanu.
Esmu izpētījis 30 kriminālprocesu materiālus, kas bija pieejami aizskartajiem mantas īpašniekiem un šajā blogā dalīšos ar saviem secinājumiem par tiem.
Viens no svarīgākajiem secinājumiem ir tāds, ka visās lietās aizskartais mantas īpašnieks nav aizdomās turētais un, ciktāl var spriest no lietas materiāliem, par aizdomās turēto lietās nav atzīta neviena persona. Tāpat lietās nav cietušo, tomēr, neskatoties uz to, ir noticis finanšu līdzekļu arests. Jāuzsver, ka finanšu līdzekļu arests aizskar tiesības vairāk nekā citas mantas aresti, jo faktiski no aresta piemērošanas brīža tiek liegta iespēja mantu lietot – norēķināties ar to, apmaksāt rēķinus, veikt pasūtījumus un tamlīdzīgi.
Vērtējot kriminālprocesu materiālus, ir diezgan atklāti redzami vairāki Satversmē noteikto tiesību pārkāpumi, tai skaitā vienlīdzība likuma priekšā, tiesības uz taisnīgu tiesu, un, protams, tiesības uz īpašumu.
Mantas aresta termiņi
Viena no pamatproblēmām šajās lietās ir mantas aresta termiņi, kas ir nesamērīgi gari. Pirmstiesas kriminālprocesa stadijā mantas aresta termiņš var sasniegt trīsdesmit vienu mēnesi, turklāt termiņš tiek apturēts pēc lietas nodošanas tiesā. Tātad no aizskartā mantas īpašnieka un faktiskās situācijas viedokļa mantas arests tiek pagarināts uz tiesvedības procesa laiku, kas padara kopējo aresta termiņu nenosakāmi ilgu. Neskatoties uz to, šāda veida ierobežojumiem var būt būtiska ietekme uz personas mantisko stāvokli vai, piemēram, biznesa attīstību. Nesamērīgi un nevienlīdzīgi ir arī tas, ka aresta termiņi ir vienādi gari gan aizskartajam mantas īpašniekam, gan aizdomās turētajam.
Prezumpcijas
Vēl viens aspekts, kam netiek pievērsta būtiska uzmanība, ir prezumpcijas piemērošana, jo tā šajās lietās tiek piemērota nepareizi. Prezumēti noziedzīgas mantas institūta radīšana ļauj nošķirt šādu mantu no visas pārējās mantas jeb prezumēti likumīgas mantas. Pamatojoties uz vienlīdzības principu, attieksmei pret šādu mantu un tās īpašniekiem ir jābūt atšķirīgai no attieksmes pret prezumēti noziedzīgo mantu un tās īpašniekiem.
Vēl secināms, ka praksē tiek jaukti jēdzieni: prezumēti noziedzīgi iegūta manta un visticamāk noziedzīgi iegūta manta, līdz ar to veicinot nepareizu tiesību normu piemērošanas praksi.
Metodiskais materiāls vs likums
No veiktās analīzes ir redzams, ka vienīgais pamatojums visiem izmeklēšanas tiesnešu lēmumiem ir bijis sekojošs: konstatēta sakritība ar Finanšu izlūkošanas dienesta metodoloģijā noteiktām darījumu pazīmēm, kas rada aizdomas, ka naudas līdzekļi varētu būt noziedzīgas izcelsmes.
Problēma ir tāda, ka par legalizēšanas darbībām tiek kļūdaini uzskatīta rīcības sakritība ar pazīmēm, kuras izklāstītas metodiskajā materiālā un nav iekļautas pienācīgā kārtā izsludinātā likumā. Tas rada pamatotas šaubas par to, ka šādi lēmumi ir tiesiski, jo šādas pazīmes vien nevar būt par pamatu tiesību uz īpašumu ierobežojumam. Proti, nevar kriminalizēt kādu darbību ar metodisko materiālu un aizskart īpašuma tiesības, pamatojot to tikai ar šādu argumentu.
Manuprāt, primāri būtu jāizvērtē, vai ir likumisks pamats prezumēt mantas noziedzīgo izcelsmi, proti, vai manta pieder personai, kas ir atzīta par aizdomās turēto vai ar to saistītai personai, saskaņā ar Krimināllikuma 70.11 panta otrajā vai trešajā daļā noteikto. Ja nevar tikt piemērota prezumpcija par mantas noziedzīgo izcelsmi, tiesai būtu jākonstatē mantas reālā noziedzīgā izcelsme, tai skaitā, kāda noziedzīga nodarījuma rezultātā ir iegūta manta (predikatīvais noziedzīgais nodarījums), kāds ir arestējamās mantas cēloniskais sakars ar predikatīvo noziegumu un kādā apjomā ir mantas likumīgs izcelsmes pamatojums.
Visām problēmām es saskatu vienu risinājumu – nepiemērot arestu bez pierādījumiem par mantas reālo noziedzīgu izcelsmi. Pirmkārt, lēmumos skaidri nodalīt prezumpcijas piemērošanas gadījumus, otrkārt, kad prezumpcijas nav, vienmēr sniegt vērtējumu par trīs būtiskajiem nosacījumiem arestam: ir predikatīvs noziegums, ir cēloniskais sakars, nav likumīgas izcelsmes.
Vadims Reinfelds, Mg. iur. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants
